Ezeri [05] Papes ezers [38,4 km]

Ainava

Dabas procesu takas sākums

Egļu mežs

Sausie egļu meži sastopami līdzenumos un paugurainēs ar auglīgām mālsmilts un smilšmāla augsnēm. Meža veida nosaukums ir mānīgs, jo visbiežāk egles veido mistrojumu ar citām sugām, nereti līdzīgās attiecībās. Auglīgākās vietās tās ir apse, bērzs, osis, ozols, baltalksnis, smilšainākās vietās – bērzs. Raksturīga šo mežu iezīme ir ēnainums. Lielākoties tie ir mitrāki nekā sausie priežu meži, un, atšķirībā no sausiem priežu mežiem, dabiski ugunsgrēki slapjos egļu mežos notiek ārkārtīgi reti.  Biežāk šos mežus ietekmē vējš, kura darbības rezultātā tiek izgāztas lielākas vai mazākas koku grupas. Atbrīvotajās vietās notiek gan gaismas prasīgo, gan ēncietīgo koku sugu ieaugšana. Lielā noēnojuma dēļ izdzīvo tikai neliels skaits bērzu un apšu, toties jaunā egļu paaudze attīstās ļoti labi. Ilgstošā periodā, notiekot pakāpeniskai neliela mēroga koku izkrišanai, sausos egļu mežos veidojas dažāda vecuma audzes. Slapjie egļu meži sastopami auglīgās, taču pārpurvotās ieplakās starp pauguriem, arī līdzenumos vājas dabiskās noteces apstākļos. Zemsedzē redzamas sūnas, bieži arī mētras un krūkļi. Slapjie egļu meži ir pastāvīgi mitri un ēnaini un ir maz pakļauti krasām dabas apstākļu ietekmēm. Raksturīgākais šo mežu dabiskais pārveidotājs ir vējš, arī konkrētu kukaiņu sugu fona populāciju pieaugums un tam sekojošā egļu nokalšana. Šie faktori veicina relatīvi nelielu atvērumu veidošanos, kuros zemsedzes sugu sastāvs visbiežāk nemainās, tāpat kā nenotiek aizaugšana ar pameža krūmiem. Dažādos laikos atvērumos notiek eglīšu iesēšanās, un apstākļiem raksturīgi augšana norit lēni. Slapjā egļu mežā koku vecuma struktūra audzes robežās ir līdzīga kā sausā egļu mežā.

Ezers

Wetland

Ezerskolas upurakmens un svētbirzs

Upurakmens atrodas bijušās Ezerskolas vecās muižas parka teritorijā. Šeit bijusi viena no senlatviešu kulta vietām, kur kurši godinājuši savus dievus. Maģiskā akmens diametrs – 2 m. Papes ezeru senatnē sauca arī par Svēto ezeru. Tā ziemeļu galā ir atradušās vairākas kuršu svētvietas. Vispopulārākā apskates vieta ir Ezerskolas upurakmens Kalnišķu pusē. Pie akmens ir zināmas vietas, kur jānostājas vai jānoguļas, lai noņemtu stresu un ārstētu dažādas kaites. Svētbirzī auguši deviņi ozoli, kas stādīti grupās pa trim, veidojot stādījumus ap akmeni, kas atrodas Svētbirzs vidusdaļā. Pašlaik no deviņiem ozoliem saglabājušies tikai pieci dižkoki. Taču jaunie saimnieki, pēc veco cilvēku nostāstiem par ozolu atrašanās vietām, iztrūkstošo vietās iestādījuši jaunus ozoliņus. 

Fišereja

Fišerejā, jeb Papes ciema "Dzintarvējos" aplūkojama vēsturiska ekspozīcija par Papes zvejniekiem. Ēkā vasarās darbojas tūrisma informācijas centrs. 

Lāvas kalns. Priežu mežs

ausie priežu meži veidojušies sauso un smilšaino augšņu apvidos gan līdzenumos, gan augstienēs. Tie visvairāk izplatīti piejūras teritorijās un iekšzemes kāpu apvidos. Sauso priežu mežā parasti dominē priede. Dažkārt auglīgākās vietās kopā ar priedi aug arī egle vai lapu koki un egle. Parasti priežu mežos veidojas labi apgaismojuma apstākļi zemsedzē un koku stāvā. Diennakts laikā šeit vērojamas krasas temperatūras svārstības – karstums dienā un aukstums naktī. Zemsedzē redzami ķērpji un sūnas. Krūmi un lakstaugi nabadzīgo augšanas apstākļu dēļ sastopami reti.

Līgupe

Līgupe ir viena no Papes ezera sateces baseina upēm. Tā tek cauri Ķirbas purvam, savācot un ik gadus ienesot ezerā apmēram 25 milj. m³ ūdens. Tecējuma pēdējo kilometru pirms ietekas ezerā Līgupe plūst pa kanālu, kura krastos aug alkšņu mežs. Līgupe ir nozīmīga migrējošām zivju sugām (lašiem, forelēm), kas nārsto upes augštecē. Līgupes ieteka ezerā ir barošanās vieta kaijām un zīriņiem. Upes gultne ir vairākkārt pārveidota. Pirmoreiz Līgupi iztaisnoja 1929. gadā, kanālu izrokot ar rokām. No 1969. gada Līgupes ieteku ezerā nosprostoja slūžas, lai daļu ūdeņu novadītu pa kanālu uz Paurupi. 1996. gadā atvēra slūžu vārtus, lai upes ūdeņi atkal ieplūstu ezerā. 

Melnalkšņu mežs

Melnalkšņu meži sastopami uz auglīgām vai vidēji auglīgām pārmitrām kūdras augsnēm gruntsūdeņu izplūdes vietās, pārplūstošās ieplakās, upju un ezeru palienēs, kā arī purvu malās. Pateicoties hidroloģiskām īpatnībām, melnalkšņu meži ir plaši izplatīti, kaut arī šī ekosistēma cilvēka darbības rezultātā  stipri cietusi no mežu nosusināšanas.  Dabiskos melnalkšņu mežos vērojamas savas īpatnības, un tie var būtiski atšķirties pēc augšanas vietas un vairākiem ekoloģiskajiem rādītājiem. Melnalkšņu mežus upju un ezeru palienēs raksturo krasas sezonālās ūdens līmeņa svārstības, kā rezultātā no ārienes tiek saņemtas papildus barības vielas, kas rada īpaši auglīgus augšanas apstākļus. Mežiem intensīvas gruntsūdeņu izplūdes vietās raksturīgs pastāvīgi caurplūstošs ūdens, un nav tik izteiktas sezonālās ūdens svārstības, šie biotopi ir ļoti staigni. Savukārt, melnalkšņu mežos purvu malās praktiski nenorit gruntsūdens plūsma, ūdens līmenis ir pastāvīgi nemainīgi augsts, tas veicina augsnes skābuma palielināšanos un nabadzīgu augšanas apstākļu veidošanos. Sugu sastāva un ekoloģijas ziņā šādi meži tuvinās skujkoku mežiem, koku stāvā piemistrojumā ir purva bērzs, bet no augiem sastopamas sugas mazāk raksturīgas melnalksnājiem, vairāk – pārmitriem priežu mežiem, zāļu un pārejas purviem – sfagni, mellenes, purva vārnkāja, purva cūkausis.

Palieņu pļava

Latvijā dabiskās palieņu pļavas sastopamas reti, tās aizņem tikai apmēram 1% no Latvijas teritorijas. Šādās pļavās aug vismaz puse no Latvijā aizsargājamajām augu sugām, tās ir aizsargājamas arī Eiropas Savienībā.  Papes ezera palienēs sastopamas palieņu pļavas, kas senāk izmantotas ganīšanai. Palieņu pļavas izvietojušās mitrās, barības vielām samērā nabadzīgās, kaļķainās, kūdrainās vai mālainās augsnēs. Pavasaros un lietus periodos tās ir bagātīgi mitras, bet vasarā var izžūt.  Palieņu pļavas ir dabiskas, neielabotas (nemēslotas, nemeliorētas) pļavas, tādēļ tām raksturīga liela augu sugu daudzveidība – krāšņi ziedošās puķes piesaista tauriņus un citus kukaiņus, ar kuriem, savukārt, barojas pļavu putni.   Šeit apskatāma, piemēram, molīnijas (Molinia caerulea) pļava, kur zemsedzē atrodamas tādas raksturīgas augu sugas kā zilganā seslērija (Sesleria caerulea), stāvais retējs (Potentilla erecta), dūkstu madara (Galium uliginosum) u.c.  

Papes bāka

Papes ezera taka

Paurupe

Paurupes nosaukums esot radies laikos, kad kurši un žemaiši cīnījušies pret vācu krustnešiem. Visi krustnešu karavīri cīniņā pieveikti, to mirušie ķermeņi peldējuši pa upi tā, ka pauri vien bijuši redzami. No tā laika šo upi sauc par Paurupi.  Paurupe ir viena no Papes ezera sateces baseina upēm, kura ik gadus ezerā ienes ap 10 milj. m³ ūdens. Upe sava tecējuma pēdējā kilometrā plūst pa dabīgo gultni caur alkšņu mežu. Paurupes abās pusēs atrodas agrākās pļavas, kuras senāk izmantoja sienam un ganībām. 1965. gadā aizbēra Paurupes ieteku ezerā un caur kanālu to novadīja apkārt Papes ezeram tieši uz jūru. 1996. gadā Dānijas Vides aģentūras finansētajā projektā atjaunoja upes dabisko tecējumu, novadot to pa dabisko gultni Papes ezerā.   Paurupes plašie pavasara pali labvēlīgi ietekmē putnu dzīvi Papes ezera dienvidaustrumos. Šī teritorija ir nozīmīga dzērvēm, niedrāju blīvi apdzīvo lielais dumpis, niedru un pļavu lija u.c. putni. Lielais dumpis ir aizsargājama suga, kas iekļauta Latvijas sarkanajā grāmatā. Dumpis dzīvo galvenokārt seklās, ar niedrēm aizaugušās dažāda lieluma ūdenstilpnēs – ezeros, zivju dīķos, dažkārt bebru uzpludinājumos. Dumpis medī niedrājos, lēnām bradājot pa seklu ūdeni, meklējot medījumu. Lai atjaunotu Lielā dumpja biotopus, Pasaules Dabas Fonds pie Papes ezera realizē projektu COASTLAKE „Lielā dumpja biotopa atjaunošana divos piekrastes ezeros Latvijā”. Bebraines Paurupē Bebraines jeb bebru veidotus uz pludinājumus var redzēt daudzviet Latvijā, tostarp dabas parkā Pape.  Bebri pārveido ūdensteces un tām piegulošās mežaudzes, to radītie uzpludinājumi darbojas kā nosēddīķi, nodrošinot ūdeņu pašattīrīšanos un novēršot to aizaugšanu. Tas bagātina un saglabā dabas daudzveidību piegulošajās ekosistēmās (mežā, pļavā u.c.). Bebru izveidotās ūdenskrātuves kalpo kā zivju nārstošanas, ūdensputnu ligzdošanas, barošanās un atpūtas vietas. Aizsprosta pastāvēšanas laikā ūdenī gulošie, mirušie koku stumbri un to atliekas pievilina daudzas kukaiņu un putnu sugas.

Polderu pļavas

Papes polderis ir ar dambjiem norobežota, nosusināta platība palienēs – ezera applūstošajās pļavās. Papes polderu platība ezera ziemeļos pašreiz ir 550 ha.  Lai polderus uzturētu, tika izveidota polderu stacija. Savu darbību polderu stacija uzsāka 70to gadu sākumā. Pirms sūkņu stacijas izbūves, slapjās ezera piekrastes pļavas izmantoja tikai siena pļaušanai.  Stacijā ar sūkņu palīdzību regulē augsnes mitrumu: pavasaros un rudeņos pa meliorācijas sistēmām ūdeni iepludina novadgrāvjos, tālāk tas nonāk maģistrālajā grāvī, no kura to pārsūknē apvedgrāvī, kas savienots ar Papes ezeru. Ja nepieciešams, sūkņi var darboties arī pretējā virzienā, laukus apūdeņojot. Papes ezera Ziemeļu polderis ir laba vieta putnu vērošanai.

Putnu vērošanas tornis

Woods

Pūķarags

Hotelis

Savvaļas zirgu un tauru ganības

Slēpnis pie Kalnišķu strauta

apes ezera apkārtne ir viena no labākajām novērošanas vietām Latvijā putnu migrācijas laikā. Rudeņos un pavasaros tūkstošiem gājputnu un sikspārņu kā migrācijas ceļu izmanto joslu gar Papes ezeru un jūru (Baltās - Baltijas jūras gājputnu ceļš). Rudeņos Papē pacietīgākie vērotāji var novērot teju visas Latvijas putnu sugas! Laba vieta putnu vērošanai migrāciju laikā ir slēpnis pie Kalnišķu strauta!